Vienā jūnija sestdienā izbraucām no Ļubļanas 7:30 un devāmies kalnu virzienā, tas ir – uz ZR. Labi, ka kalni tālu nebija jāmeklē. Kališče kalnu masīvs atrodas Kamniško Savinjske Alpe reģionā, 35 km attālumā no Ļubļanas. Masīva augstākā virsotne Storžič (2132m), to mēs atstāsim citai reizei, mūsu plānos ietilpa trīs mazākas virsotnes ar skatu uz vareno Storžič.
Saskaņojam norādēs rakstīto ar karti un sākam iet augšā.
Mūsu gājēju kompānija sastāvēja no mums divām latvietēm un diviem slovēņiem, kuriem arī jāsaka paldies par šī pārgājiena organizēšanu.
Pirmie skati izejot no meža, neticami skaisti. Tālumā var redzēt Ļubļanas pilsētu ar tās pauguriem.
Iet augšā sākām nedaudz augstāk par ciematiņu Mače, kur mežā atstājām mašīnu. Takas ir marķētas un taku krustpunktos ir norādes ar galamērķiem un laikiem nokļūšanai līdz tiem.
Slovēnijā kalnos kāpj (iet) visi, veci un jauni, visi sastaptie ir draudzīgi un ļoti priecīgi būt pie dabas.
Sākumā gājām zigzagā augšā pa mežu, mums cilvēkiem no līdzenās zemes – Latvijas, sanāca pasvīst, bet ar mēreno iešanu, regulārām pauzēm un ūdens dzeršanu, to jebkurš var izdarīt.
Storžič slēpjas mākoņos.
Srednji vrh virsotnē.
Pusdienas ar jaukāko skatu.
Man aiz muguras Storžič (2132 m)
Kopumā pārgājiens ilga ap 7 stundām, 4 stundām līdz augstākajai virsotnei Srednji vrh (1853 m) un lejā, attiecīgi 3 stundas.
Ejot uz nākamo virsotni ir jāiet arī lejā.
Iet lejā varētu šķist, ka ir vieglāk, bet ne tad kad tas ir jādara stundām. Ir tāds slīpums, ka gribās lejā skriet, bet tā var arī ātri pakrist, tāpēc gājām lieliem un pārliecinošiem soļiem.
Kalni ar tik taisnām nogāzēm, kā bērnu pasaku grāmatās.
Tā kā nebija prognozētas lielas temperatūru svārstības un tas ir vienas dienas gājiens, mums līdzi bija mazās somas ar 10 L ietilpību. Ko tad mums īsti vajag līdzi – dažas maizītes, 1,5 L ūdeni un jaku, katram gadījumam.
Skrējiens lejā.
Nogājām lejā, novilkām smagos zābakus un palutinājām sevi ar alus glāzi vietējā krogā.
Pēc šādiem pārgājieniem sāc iemīlēt Slovēniju un kalnus aizvien vairāk un vairāk. Ceru, ka šīs mazais bilžu stāsts iedvesmos arī jūs kāpt un iet kalnos:)
Visiem jaukus pēcjāņus un tiekamies pavisam drīz Latvijas dabā!
Dzīve ir krāsu pilna 